Vainutas – Žemaitijas pierobežas pilsēta, kas atrodas skaistā ielejā, kur sākas Šīšas upe. Pirmo reizi rakstītajos avotos Vainutas tika pieminēts 1506. gadā. 1640. gadā Vainutā dzīvoja 29 ģimenes. 18. gadsimta sākumā (Ziemeļu kara laikā) pilsēta nodega, un tajā nepalika neviens iedzīvotājs. Pamazām Vainutā dzīve atjaunojās – tika celta baznīca un skola, taču 1853. gadā pilsēta atkal nodega. Tomēr pēc katras nelaimes Vainutas ātri atguvās.
No 1853. līdz 1855. gadam šeit kā rakstveža palīgs strādāja Antans Baranausks – lietuviešu literatūras klasiķis un dzejnieks. Viņa slavenākais darbs ir poēma “Anīkšču šilelis”, kurā viņš ir aprakstījis arī Vainutas ugunsgrēku. 1856. gadā tika uzcelta neliela baznīca, kuru 1869. gadā, pēc bīskapa Motiejus Valančius iniciatīvas, pārbūvēja. Tā saglabājusies līdz mūsdienām – akmens mūra, taisnstūra formas, divtorņu ar apsīdu, iekšpusē trīs altāri. Baznīcas pagalms ir norobežots ar akmens mūra žogu.
Pilsētu rotā kapličas stabi, kas veltīti Antanam Baranauskam, krusts Jānim Kristītājam, ganu skulptūra, Atmodas piemiņas akmens un Atmodas ozolu birzs, kas veltīta Lietuvas neatkarības atjaunošanai. Pie pilsētas ieejas, uz akmens platformas, atrodas Vainutas simbols – ozolkoka lielgabals.
Šodien, apmeklējot Vainutu, atradīsiet mazu un mierīgu pilsētiņu, kur laiks rit lēni, kā Šīšas upes ūdeņi. Skola, baznīca, veikals, kapsēta – viss ir netālu un ērti pieejams. Pavasarī un vasarā, kad daba atdzīvojas, no Žemaičių Naumiestis puses iebraukušos sveicina Vainutas nosaukums, kas uzzied uz pakalna pļavas ziedos.